Ģimenes brauciens uz Tallinu – labi, ka man bija KASKO

kaskoĢimenes braucieni ir lieliski, vai ne? Kopīgi izvēlamies galamērķi, sakrāmējam mašīnā mantas un – aiziet! Tāpat nolēmām izdarīt arī mēs – es, sieva un abas meitas. Mums visiem bija brīva nedēļas nogale, un aiz loga kokus purināja septembra vēsais vējš, tādēļ mēs nolēmām kaut uz mirkli atsaukt atmiņā silto vasaru, un doties uz akvaparku Igaunijā. Norunājām, ka izbrauksim agri no rīta, lai paspētu kaut ko apskatīt arī pa ceļam. Jāteic atklāti – igauņi patiesi prot taisīt ceļus – visas brauktuves ļoti labā stāvoklī, braukt nebija nekādu problēmu.

Pa ceļam apskatījuši gleznainas dabas takas, mēs nonācām līdz akavaparkam. Pavadījām tur 4 stundas, kuras paskrēja, pašiem nemanot. Tā parasti notiek, ja ir jautri – pazūd laika izjūta. Pēc jautrības ūdenī, visi bijām izsalkuši, tādēļ devāmies vakariņās, jo bija jau diezgan vēls. Tā kā bijām rezervējuši viesu māju netālu no pilsētas, devāmies turp, lai paliktu pa nakti. Braucām pa šauru meža ceļu, kad priekšā mašīnai izskrēja jenots. Tas ar blīkšķi ieskrēja mašīnas priekšpusē un palika guļam zemē. Tajā brīdī es biju paspējis noreaģēt un nobremzēju, taču dzīvnieks ar tādu spēku ieskrēja mašīnā, ka bija sabojāts miglas lukturis un vēl pāris detaļas mašīnas priekšpusē. Abas meitas izbīlī sēdēja auto aizmugurējā sēdeklī un neteica ne vārda. Arī mēs ar sievu bijām šokēti, jo neviens no mums nepamanīja, pa kuru laiku meža dzīvnieks izskrēja no meža.

Kad nonācām viesu namā, satikām tā īpašnieku. Ieraugot sabojāto mašīnas priekšpusi, viņš vaicāja, kas noticis. Mēs izstāstījām. Viņš atteica, ka šajā apkaimē tādi negadījumi nav retums, jo dzīvnieki regulāri ceļo no vienas brauktuves puses, uz otru.

Pēc pārdzīvotā neviens no mums nespēja aizmigt. Visi sēdējām lielajā dīvānā un runājām par drošību uz ceļa un to, cik uzmanīgam jābūt, braucot tumšā laikā, pa nezināmu ceļu.

Kad pamodāmies nākamajā rītā, spīdēja saule. Vakardienas izbīlis bija pārgājis, visi jutās atpūtušies un gatavi jaunai dienai. Kad bijām pabrokastojuši, sakrāmējām somas un devāmies atpakaļceļā uz māju. Iepriekšējās dienas vakars likās kā liels murgs, kas, paldies Dievam, jau bija garām.

Kad pirmdienā aizgāju uz darbu, satiku kolēģi, kurš staigāja pavisam saskumis. Kad pavaicāju, kas noticis, viņš pastāstīja, ka brīvdienās iekļuvis ceļu satiksmes negadījumā. Pavaicāju, kādā tieši. Izrādās, viņš bija notriecis alni. Un tas savukārt bija ļoti nopietni sabojājis kolēģa auto. Pats bēdīgākais tajā visā ir fakts, ka kolēģim, atšķirībā no manis, nebija nopirkta KASKO polise, un viņam tagad visas remonta izmaksas jāsedz no savas kabatas. Tobrīd es kā vēl nekad jutos atvieglots par to, ka ieguldīju naudu KASKO polisē.